Es Latvijā!
Ir rudens. Krīt lapa pēc lapas, vējš, purinot tās no kokiem, neaptver, ka ir zaglis. Viņš atkal un atkal nozog mums dienu, sauli, atmiņas par aizgājušo gadu. Tieši tā – saulaino gadu, kad, līdz ar katras lapas izspraukšanos pavasara svaigumā, esam tām gājuši dienu no dienas līdzi. Bet man? Man nav bail no rudens. Es nebaidos sajust vēju sev matos, jo zinu, ka nekur nekas nepazudīs. Paies nedēļas un mēneši, atkal spīdēs saule, tikai cilvēki būs citi.
Es dzīvoju savā mazajā pasaulītē un baidos to padarīt vēl mazāku. Mana pasaule sākas Latvijā. Vietā, kur tikai maza daļiņa no visas pasaules, jūtas laimīgi. Pārējie to vienkārši nav atklājuši. Es nesaku, ka citur ir sliktāk, tikai citur man nav tik īpaši kā te. Būtiski ir nevis meklēt laimīgo zemi, bet gan aptvert tās esamību sevī.
Latvija nebūt nav ideāla vieta. Vienmēr varbūt labāk. Arī man dažreiz tik ļoti sagribas, lai mums būtu okeāns, vasara cauru gadu un bezrūpīga dzīve kā kādā filmā. Tas maldina. Brīdī, kad, sēžot savās siltajās mājās ar tējas krūzi rokās pie leduspuķu klāta loga, ieraugu, kā krīt maigās sniegpārslas, es pēkšņi aptveru, ka tur, pie okeāna, zemi nekad neklās tik balts un pūkains sapnis, kā man te, mazajā Latvijas nostūrī...
Latvija varbūt ir maza, bet, lai cik dīvaini tas nebūtu, šeit mums ir daudz lielākas iespējas par kaut ko kļūt, jo latviešu ir salīdzinoši maz. Kļūt par ievērojamu latvieti ir iespējas katram. Arī mazajā Latvijā notiek lielas lietas. „Lielas” drīzāk manā sirdī nozīmē mīļākas lietas, sirsnīgākas. Tās, kas spēj patiesi aizkustināt. Varbūt esmu naiva, meklējot katrā sīkumā ko īpašu, bet Latvijā es vienmēr būšu bērns. Vismaz tajā mazajā Latvijas nostūrī, kur esmu izaugusi. Tā ir mana mazā, mīļā Latvija. Iespējams, kad nāksies pārcelties uz kādu lielāku Latvijas vietu, arī „mana” Latvija kļūs lielāka. Es no tā baidos. Baidos pazaudēt to mīļo savas bērnības vietu. Tāpēc ticu, ka brīdī, kad pati sev būšu kļuvusi liela un pieaugusi, arī mana pasaule mainīsies – tā kļūs plašāka, varbūt arī aukstāka un skarbāka.
Es esmu tāda pati kā vairums cilvēku. Es redzu pasauli tādu, kādu vēlos to redzēt, nevis tādu, kāda tā ir. Varbūt mums visiem ir vērts paskatīties uz pasauli un Latviju patiešām ar savām acīm un ieraudzīt - skaisto un patieso...Savu!
Anete Freiberga, 12. klase
|
