Jau 18 gadus katru dienu es pamostos un izeju ārā – ieelpoju svaigu gaisu, redzu skaidras debesis, zinot, ka virs mākoņiem spīd saule, kas dod mums siltumu, un man kļūst vieglāk uz sirds. Es Latvijā dzīvoju!
Es varu dziļi ieelpot gaisu mitrā rudenī un pārāk sausā vasarā, tad es zinu, ka dzīvoju. Es varu redzēt gaiši spīdošu Saulīti, jautri lidojošas bites, paklausīgi kustošu zāli. Man ir rokas, ar kurām es varu noglaudīt savu mīļo kaķeni; aptaustīt maigās petūnijas ziedlapas, paņemt dzelteno dzintariņu no jūras krasta, pacelt rokas augšā pret debesīm, un es zinu, ka dzīvoju! Kājas ir nepieciešamas, lai izstaigātu visu savu dzimto pilsētu, izzinātu katru ieliņu, iepazītos ar katru arku un strūklaku, lai tad ceļotu pa pasauli, stāstot par dīvainu ezeru zemi un par prieka pilnīgiem cilvēkiem. Man ir ļoti daudz iespēju, lai saprastu, ka es dzīvoju, kā es dzīvoju! Taču, ja man būtu viss, tikai bez Latvijas, man būtu skumji un zinu, ka skatītos uz pasauli ar citām acīm.
Tajā pašā laikā es apzinos, ka viss nav ideāli, viegli un priecīgi visiem Latvijā dzīvojošajiem, tāpēc arī jādomā kā man (un katrai personai) jārīkojas attiecīgi nabadzīgajiem cilvēkiem, bez mājinieku dzīvniekiem un ievainojamai dabai. Dzīvojot Latvijā, jārūpējas par ezeru, upju ūdens tīrību, neiemetot tajos atkritumus, lai apkārtējo mežu iemītnieki varētu pilnvērtīgi dzīvot un viņiem nekas nedraudētu.
Es dzīvoju valstī, kuras daba ir tik izteiksmīga un daudzveidīga, tik mīļa un tuva manai sirdij, ka esmu laimīga šeit dzīvot, ieelpot aizejošā rudens pēdējo lietu un rūpējoties par dabas pirmatnējās tīrības saglabāšanu.
|
