Katru rītu pamostos tepat- Latvijā. Bet vienmēr kaut kas ir savādāk. Katra diena šeit ir savādāka.
Šodien vēl redzu sarkanbrūnās un zeltainās kļavu lapas, bet rīt lapu vairs nebūs. Varbūt vēl kādi putni būs ieņēmuši vietu uz kailajiem, trauslajiem koku zariem. Ar domu, ka tāpat viņi drīz šeit vairs nebūs. Aizparīt pēdējie putni dosies prom un paliks tikai stiprākie. Arī daļa no mums dodas prom gandrīz kā gājputni, bet nav teikts, ka atgriezīsies.
Tad vairs nebūs nekas palicis. Tikai baltie koki, pelēki baltā zeme un stiprākie. Tos cilvēkus, kas pamet savas mājas, es nekad nesapratīšu. Lai arī cik grūti, es vienmēr palikšu te. Savās mājās- Latvijā, es jūtos labi. Man patīk Latvijas rudens. Es dievinu Latvijas ziemu un nevaru sagaidīt Latvijas vasaru. Lai arī cik daudz esmu dzirdējusi par Latviju, tās ir lietas ko vienmēr var mainīt.
Pienāks laiks, kad cilvēki sapratīs, ka laimi var atrasts arī šeit- Latvijā, kur vienmēr būs visskaistākie rudeņi un visbaltākās ziemas.
|
