Ir 1955.gaga 19.jūnijs. Četrgadīgā Anna un viņas vecmamma ravē dārzu. Ir pēcpusdiena, vagas galā, kokā iekārtā šūpulī, diendusu guļ Annas četrus mēnešus vecā māsiņa.
„Vecomāt, iemāci man Latvijas himnu!” Anna lūdz, un vecmamma neatteic. Viņa sāk dziedāt savā skanīgajā balsī pirmās notis un pārtrauc dziedāšanu. „Bet, Anna, tu vispār jūti Latviju?” sieviete, galvu pacēlusi, jautā, „tu jūti brīvības smaržu? Tā nav tikai blakusesošās pļavas smarža. Jūti.? Tā ir sajūta, ka tu vispār vari elpot. Elpot savas dzimtās zemes, Tēvzemes gaisu. Tā ir sajūta, ka viss, ko tu tagad audzē, nonāks tev un tavai ģimenei. Tā ir sajūta, ka tu esi īstajā vietā. Mājas – tā ir šī vieta. Tās ir skaņas, kuras plūst latviski no latvieša mutes. Meža šalkoņa. Tu tikai paskaties pa labi! Pļava, kuru tu varēsi noļaut, un mežs, kurā Ziemassvētkos meklēsi eglīti. Sajūta, ka esi mājās.”
Vecāmāte atkal noliecas un atsāk darbu. No viņas mutes skan skaņas: „Dievs, svētī Latviju...” Anna atkārto.
Kad abas beidz darbu, Anna jau māk dziesmu no galvas. Nu jau mazā māsa ir pamodusies. Laiks doties mājup.
Ir pagājuši piecdesmit gadi, kopš Anna iemācījās himnu. Visu šo gadsimta pusi šī dziesma ir bijusi ar viņu. Katru astoņpadsmito un vienpadsmito Novembri, katros svinīgos svētkos un ikdienā. Tagad Anna dzīvo savas vecmammas mājās. Kopā ar savu mazmeitu Ilzi viņa ravē dārzu. Dārza malā ratiņos guļ Annas jaunākā mazmeita.
Pēkšņi Anna sāk raudāt. Ilzīte, protams, nesaprot, kāpēc. „Ilzīt, piedod. Atmiņas.” Anna teic, „klau, bet tu vispār sajūti Latviju?”...
Es to jūtu un ceru, ka arī mani mazbērni jutīs.
|
