Es Latviju, pavisam noteikti, nespētu iedomāties bez laukiem un lauku mājām. It sevišķi, kur ir viena valdzinoši skaista savrupmāja, patālu no pārējās civilizācijas, nevis ciešā savirknējumā ar daudzām citām mājelēm.
Pati es vienmēr esmu dzīvojusi daudzdzīvokļu mājā, taču mans sapnis ir varena savrupmāja klusā meža ielokā...
Tieši tāpēc, uzskatu, ka visjaukāk ir pie manas vecāsmātes. Kad aizbraucu pie viņas ciemos, saprotu, ka tieši tādas vecumdienas es arī gribētu – jauku māju ar mazbērniem, kuri aizrautīgā bērnišķībā aplasa manus augļu kokus, raibām mutēm „noķemmē” varenos ogu krūmus, palīdz kūts un citos darbos...
Es Latvijā gribētu līdzināties saviem vecvecākiem.
Manam vecotēvam ir „zaļais īkšķis” – kam tik viņš ķeras klāt, tas aug griezdamies! Vecotēvu nekas tā nepriecē kā sarunas par to, kas viņa dārzos izaudzis! Viņš ir arī tas, , kurš ap māju izaudzējis varenās vīnogas. Tās grezno māju un ienākas tik brašas, ka neviens līdz galam tās nespēj noēst, ja neskaita bargās rudens salnas. Arī bezgalīgās zemeņu rindas var baudīt pateicoties viņam.
Es ļoti lepojos arī ar savu vecmāmiņu. Viņa ir jau diezgan veca, taču nav no tām neaktīvajām omītēm, kuras tikai sēž krēslā, skatās televizoru, ada un sūdzas par reimatismu. Viņa ir dzīvespriecīga un mīl lauku darbus darīt pati. Galīgi neizskatās, ka vecums nospiestu viņas plecus.
Tie nu ir mani lauku varoņi, tā ir daļa no manis – Latvijas cilvēka. Latvijas ļaudīm vairāk vajadzētu šis mīlestības, uzcītības un neatlaidības, kas piemīt maniem lauku varoņiem...
Ja Latvijā visur būtu tik skaisti kā pie maniem vecvecākiem! Te ir plašums, brīvība un vienmēr var atrast sev darāmo! Man liekas, ka es vilkšu nāsīs svaigo Latvijas lauku gaisu, uzpūtīšos milzīga, bet šiem plašumiem vienmēr atliks gaisa priekš pārējās dzīvās radības!...
|
