Klusums telpā. Tikai mūzikas skaņas un R. Kaupera balss skan fonā „Welcome to my country”. Ikreiz es jūtos kā dzintara gabaliņš jūrā, kad klausos šo dziesmu. Smaids paveras, rokas atplešas un ir vēlme piespiest sev tuvu klāt visu Latviju – samīļot ikvienu, dāvāt mīlestību ikvienam.
Es sajutu. Ko? Jā, es sajutu kā vējš ar visiem ziedputekšņiem pārlaižas pār maniem vaigiem, es sadzirdēju, kā no rīta dzenis klauvēja pie savām mājas durvīm. Es esmu te – jūrā... neapstrādāta, neatklāta, dažviet pat asa. Mana dzīve tikai vēl rit – pulksteņrādītājs steidzas, bet es vēl vēlos pakavēties un izjust šo melodijas burvību.
Dzīve ir kā meistars – meistars, kurš tevi pilnveido, atklāj un iedvesmo. Mēs to izjūtam, jo piedzimstot esam tikpat neaizsargāti kā pumpurs, kurš tikai vēl vēlas plaukt. Es esmu dzintara gabaliņš, kuru izskaloja krastā un pacēla spārnos mana mamma un tētis. Jā, tieši viņi bija mani dzīves aizsācēji. Kā nevainīgu, spoži dzeltenu dzintariņu viņi vēlējās mani un ieguva. Tik unikāli kā mēs esam tikai te, mūsu Latvijā. Tikai šeit manas mājas, mana ģimene, draugi un skola.
Sarkanbaltsarkanais karogs plīvo ar mani šajā vējā, tas dzird dzeņa tuk-tuk tāpat kā es, jo mēs visi kopā veidojam ģimeni. Mēs - liela, stipra un mīloša ģimene. Skaistums – melodijas no Dziesmu un deju svētkiem, polkas soļi un atmiņas par dzejniekiem.
Daba ir vienota-tā ir nešķirama. Daba ir mums, un dabai esam mēs. Mūsu čuksti, kad sakām vispatiesākos vārdus kādam, ir kā strautu čalošana ikkatrā gadalaikā. Dziesmu un deju svētki ir kā lakstīgalas balss rītos un kā zirgu soļu radītās skaņas, tiem rikšojot. Tēvzemei un Brīvībai – zvaigznes, kas mirdz spožāk kā polārzvaigzne nakts melnumā. Jāspēj tikai sadzirdēt, saredzēt un sajust. Mūsu vērtības Latvijā – katram savas, īpašas un ar kādu īpašu garšu. To jūtam tikai katrs individuāli. Mana - tik salda kā zemene mazdārziņā, tik pasakaini krāšņa un sulīga, tik sarkana kā mana sirds mīlestības sniegšanas brīdī.
Tu vēlies dzirdēt jaukus vārdus, bet vai tu pats esi pateicis kādam, cik patiesi skaists viņš ir? Tu nepiedod, ja tev melo, bet vai apzinies, cik patiesībā pats esi melojis? Tu vēlies, lai tevi uzslavē, bet vai kādreiz esi pateicis, cik vienreizējs darbs ir citam? Tu vēlies, lai katrs tev veltītu smaidu, bet vai esi pietiekami bieži veltījis to citiem? Vai esi savai ģimenei atzinies, ka tu viņus mīli? Jā, viņi to zina, bet varbūt vēl patiesi nav sadzirdējuši to no tevis? Padomā – cik daudz mēs prasām un cik maz dodam.
Pēdējie akordi noskan... Tomēr mani vēl joprojām ir pārņēmusi eiforija – mani pārņēmusi pasakainu emociju gamma: no bāli dzeltenā līdz spoži sarkanajam. Es to klausos atkal un atkal, un ikreiz mani pārņem citas, bet saviļņojošas izjūtas. Lai sarkanbaltsarkanais karogs mūžīgi plīvo! Tas plīvos, jo mēs to sargāsim un glabāsim savās sirdīs! |
