Šorīt mani pamodināja gar aizkara maliņu iešmaucis saules stars. Ir jauki pamosties ar sauli acīs. Tad liekas, ka visa diena būs gaišuma pilna. Un arī noskaņojums labu labais. Nez no kā tas tāds? Varbūt kaut ko jauku nosapņoju? Varbūt. Neatceros. Pasniedzos un ieslēdzu radio. Skan U. Stabulnieka dziesma „Tik un tā”. Klausos un domāju – vai arī man ir tik un tā? Vai arī man Viņa ir visskaistākā? Un ko pati daru, lai tā būtu?
Tā kā esmu vidējais bērns ģimenē, tad ne īpaši lolotais pastarītis, tomēr mīlestības man nav trūcis. Arī tagad, kad esmu jau pieaugusi un varu sniegt citiem. Sniegt? Varbūt labāk dāvināt. Dāvanas saņemt patīk visiem, arī man – dzimšanas dienās, svētkos un vienkārši tāpat. Esmu iemācījusies sagādāt dāvanas arī pati sev. Pēdējā – uzdāvināju sev apņemšanos turpināt mācības pēc padsmit gadu pārtraukuma. Brīnišķīga dāvana!
Dzīve sagriezusies par visiem simts astoņdesmit grādiem. Kaut arī esmu pašā ceļa sākumā, noteikti zinu, ka gribu to turpināt. Tāda sajūta, ka daru kaut ko īpašu. Un vai šī sajūta nav arī maza daļiņa no tā, ka man Viņa ir visskaistākā, jo šo ceļu es eju Latvijā?
Saule jau pakāpusies krietni vien augstāk, visa istaba nu jau gaismas pilna. Arī dziesma pa radio sen jau izskanējusi, bet manī tā skan tik un tā...... |
