Rīta biezā migla apvij rokas ap pļavām un mežiem. Koki pamazām noārda rudens lapu mētelīti. Ielas pārvēršas dubļu jūrās. Gājputni viens pēc otra lido uz siltākām zemēm. Tā vien šķiet, ka laiks paliek pelēkās un drūmāks. Bet es negribu lidot līdzi gājputniem, jo šeit ir manas mājas – mana Latvija. Tomēr, ne vienmēr tā bijis. Bija laiks, kad cilvēki neatkarīgi no savām vēlmēm vai iegribām, tika izsūtīti prom no Latvijas.
Šķiet, ka tikai tik tikko savu zemi varam saukt par Latviju. Par to jāpasakās paldies Auseklim, Pumpuram un Kronvaldam, jo pateicoties viņu jūsmīgajai lirikai un politiskās situācijas nomaiņai, no 1869. līdz 1888. gadam latviešu un igauņu zemju apzīmējumam lietotais Baltijas vārds tiek pamazām nomainīts pret Latviju. Taču Latvija nav tikai vārds. Jau gadsimtus atpakaļ tā ir bijusi zeme, kuras dēļ cilvēki cīnījušies. Mūsu senči cīnījās pret uzspiestajām, svešajām varām, cerot uz brīvu valsti un īsteniem latviešiem. Un ar savu neatlaidību un patriotismu, viņi to panāca. 1918. gada 18. novembrī tika dibināta Latvijas Republika un 1920. gada 11.augustā noslēgts miera līgums ar Krieviju.
Taču tauta nedrīkstēja iemigt un nedrīkst vēljoprojām. Eiropas Savienība, ANO, NATO un citas organizācijas patiesībā mūs nepasargās. Ja uzradīsies kāds varas pārņemts naidnieks, tad nekas to nespēs apturēt no mantkārīgā un pārdabiskā mērķa sasniegšanas. Tāpēc, manuprāt, nepieciešams nostiprināt Latvijas nākotnes saknes – jauno paaudzi. Cik no sākumskolas skolēniem zina, kas tie tādi – Čakste Zemgals, Kviesis un Ulmanis? Cik ir tādi, kas var pastāstīt par Lāčplēša dienu vai barikādēm? To visu mēs uzzinām ātrākais pusaudžu gados. Jā, nav viegli, mazam bērnam šo visu paskaidrot, taču valsts simboli un ievērojamākie fakti ir jāzina katram. Manuprāt, nebūtu par pārspīlētu ieviest atsevišķu mācību priekšmetu, kurā bērnos audzinātu patriotismu un interesi par savu zemi. Nezinot vēsturi, savas saknes, mēs nespējam identificēties laikā un telpā, apzināties patiesās vērtības, kā arī izvirzīt nākotnes mērķus.
Šodienas Latvija ir ļoti aizņemta ar iekšējām problēmām. Krimināllietas risina TV raidījumi, finanšu krīze pievelk ciešāk jostu ikvienam, darbinieki streiko pēc lielākām algām, pensionāri un jaunās māmiņas ir neapmierināti. Kāda tante medpunkta uzgaidīšanas telpā skarbi noteic: “Ko tad cīnījāties par brīvību?” Un turpina sarunu par ārstu atalgojumu un robiem likumdošanā. Skolotāja klases priekšā teju, teju valda emocijas, lai neizteiktu savu neapmierinātību par pašreizējo situāciju valstī. Viņas uzdevums ir mācīt vēsturi objektīvi. Secinājumus ļauts izdarīt pašiem. Tā vien šķiet, ka iestājušies “Kalvīša treknie gadi”. Bet skatoties no otras puses – vai ir tik traki? Kaut arī aktīvu vēlētāju mums trūkst, iedzīvotāji ir spējīgi “sasparoties” uz Ginesa rekordiem, dziesmu un deju svētkiem. Latvija tiek pārstāvēta Olimpiskajās spēlēs, starptautiskos konkursos, izstādēs, olimpiādēs un pat modes skatēs.
Nekad nebūs labi visās jomās, tomēr tas ir mērķis pēc kā tiekties. Mums jādomā par Latviju un jācīnās par tās labklājību, lai kā gājputni neaizlaistos uz Īriju un citām zemēm. Pēc drūmajām rudens peļķēm pļavas pārsegs balts un mirdzošs sniegs. Sirdīs iedegsies cerība un prieks. Un tikai neieslīgstot pagātnes dubļos, mēs pavērsim iespējas nākotnes kupenām. Atceroties vakardienu, dzīvosim šodienā, domājot par nākotni. |
