Būsim margrietiņas! Būsim mēs!
-Kaut mani sauktu par bromēliju!
-Bet es gribētu būt gloksīnija!
-Acālija! Cik smalks vārds! Tāds ārzemnieciski sulīgs...
-Mammīt, kāpēc mūs sauc tik vienkārši – par margrietiņām? Kāpēc es nevarētu būt, piemēram, acālija?
Tā runā ne tikai puķes Māras Cielēnas krājumā „Ziedi no mana dārza”, bet arī mēs, visi Latvijā dzīvojošie. Mēs alkstam būt labākie, ātrākie, stiprākie, talantīgākie pēc pasaules noteiktajiem kritērijiem, mēs tiecamies pēc tā, kas ir moderns, bet absolūti nav mums raksturīgs. Arī eksistējam mēs bieži vien tāpēc, ka tas ir izdevīgi citiem... Pietiek! Kāpēc mums par varītēm jācenšas iegūt acālijas vārdu, ja mēs varam būt mēs paši – vienkāršās margrietiņas? Nu...vai mēģinām? Aiziet!
Mēs varam pamatoti lepoties, ka kopš neatkarības atgūšanas Latvijas hokejisti nostiprinājušies pasaules čempionāta augstākajā līmenī, un mūsu hokeja fanu fenomens kļuvis par vienu no spilgtākajām hokeja iezīmēm. Valsts futbola izlase vairākkārt iekļuvusi Eiropas čempionāta finālos. Latviešu supergrupa Prāta Vētra uzstādījusi koncertu apmeklētāju rekordus un Marija Naumova ar uzvaru pasaules pazīstamākajā dziedāšanas konkursā atvedusi Eirovīziju uz Rīgu. Jaunais Rīgas teātris un tā režisors Alvis Hermanis plūkuši laurus pasaules teātra festivālos, un Latvijas kori uzvarējuši vienā koru skatē pēc otras. Jūs teiksiet – nu un! Tie ir tikai sīku panākumu fragmenti pasaules pužļu kolekcijā. Citas valstis par to pat nezina. Lai nezina! Bet MĒS zinām, un tas, manuprāt, ir galvenais. Šie cilvēki ar savu darbu, pašaizliedzību un veiksmes devu iesakņojušies mūsu sirdīs, mēs lepojamies ar viņu nopelniem. Manuprāt, daudz labāk ir nodrošināt sev nezūdošu vietu mazas tautas atmiņu lādītē, nekā būt pazīstamam visiem un visur un galu galā tapt aizmirstam.
Nevienai tautai nav tik senu un spēcīgu folkloras vērtību kā Latvijai. Mums ir tautas pasakas, kas pauž cilvēku savstarpējo attiecību būtību, mums ir 217 996 dainas, kas iekļautas UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā mantojuma saglabāšanās programmā. Mums ir mūsu vienotības svētki, kā pamatā ir dziesmas, dejas un cilvēka mijiedarbība. Tagad aizveriet uz brīdi acis un pajautājiet sev, vai jūs izjūtat to vārdu spēku, ko 2001. gada Dziesmu un deju svētkos uzrunā tautai sacīja Vaira Vīķe – Freiberga? Vai manāt, ka „dziesma ir mūsu tautas kopējā elpa, tā ir mūsu tautas kopīgais sirdspuksts, ka tā ir mūsu sirdsapziņa”. Atveriet acis un vaļsirdīgi atzīstieties, ko jūs jutāt. Lepnumu? Prieku? Gandarījumu? Saskaņu? Es arī. Un es neskumstu, ja par Dziesmu svētkiem nezina vairs nevienā citā pasaules valstī. MĒS zinām, un tas ir galvenais. Jo mēs dziedam, lai viens otram nepazustu, lai nepazustu pasaules vējos un būtu kopā... Latvijā.
Ar savu attieksmi pret darbu, bērniem, ģimeni, valsti mēs radām Latvijā tādu vidi, kādas nav nekur citur visā pasaulē. AFS jauniešu apmaiņas programmas studente no Vācijas reiz man stāstīja, ka Latvijā ir īpaši cilvēki. Brīdī, kad viņa ieradusies Rīgā, bijis drēgns laiks un kāds sirms kungs viņai pateicis, lai apsien šalli, jo bez tās var viegli saaukstēties. Vācijā tik pozitīva attieksme nav sastopama. Mēs esam draudzīgi, izpalīdzīgi, vienkārši un gaiši noskaņoti un visi kopā radām zemi, ko gribētos nodēvēt par labsirdības zemi. Pat ja par to neviens nezina...nu un? Mēs zinām, mums tas ir svarīgi!
Es ticu, ka Latvija ir viens no Eiropas brīnumstāstiem, kur lielākā vērtība ir tieši cilvēki. Cilvēki, kas savā būtībā ir margrietiņas... |
