Dzimtene… mana dzimtene. Sēžot gultā, silti ietinusies segā, es aizveru acis. Pazūd gaisma, un šai brīdī strādā vēl spēcīgāk kāda cita maņa- ožas iztēle. Jūtu oktobra vēju norauto, zālītē guļošo lapu smaržu, acu priekšā parādās sarkanzeltainie toņi, kas Latviju padara īpaši skaistu - raibu kā Lieldienu olu, vārītu sīpolu mizās… es dzīvoju oktobrī, kas uz trīsdesmit vienu dienu atnācis apciemot Latviju. Es esmu, es dzīvoju Latvijā, es šeit mācos, es raudu, priecājos un mīlu Latvijā. Mana sirds dzied par Latviju Latvijā, mana sirds jūt par latviešiem Latvijā, es dzīvoju un mācos dzīvot manā Latvijā.
Ne tikai Dziesmu un deju svētkos savu sirdi var izdziedāt, to var darīt ik dienas saulei austot un rietot, vācot kartupeļus laukā, mūsu Līgo svētkus svinot. Valoda - tautas bagātība, kas arī skan kā dziesma. Dziesma dara pilnīgas mūzikas instrumentu skaņas, kuras savienojoties rada brīnumu. Brīnumu, kas spēj vienot mūsu nāciju. Šī valodas dziesma vieno korus un cilvēkus tajos, arī mani tā vieno ar Latviju un tās vēsturi. Mana sirds dzied par Latviju Latvijā, ar latviešiem Latvijā. Uz priekšu ar dziesmu, lai bēda paliek zem akmens! Es Latvijā esmu kā nots, kā skaņa dziesmā. Un cilvēki, kas mīl mūsu valsti, celsies kājās un dziedās „Dievs, svētī Latviju!”. Un tad Dievs to arī svētīs, jo daudzu cilvēku lūgšanām un gribai piemīt liels spēks. Un vēl nākamajā mūžā ik gadu skanēs „Dievs, svētī Latviju!”, atbalsojoties Gaiziņa ziedošajās pļavās, jūras šalkojošos viļņos un debesu dāvātos saulrietos.
Kas gan cilvēku padara par cilvēku? –Spēja just. Jā, arī es spēju just un mīlēt. Vislielāko mīlestību es izjūtu pret ģimeni un draugiem, pret latviešiem, kas sēj paliekošas kultūras vērtības, un skolotājiem, kuri savā ziņā ir mūsu otrie vecāki, kas sagatavo „lielajai” dzīvei, un sniedz vienu no dārgākajām pasaules dāvanām- zināšanas. Iemācoties mīlēt sevi, mēs iemācīsimies mīlēt pasauli, bet kurš gan cits iedēstīs mūsos mīlestību, ja ne vecāki? Tieši ar viņu palīdzību mēs speram pirmo soli dzīvē. Atbalsts vienmēr ir svarīgs. Arī atbalstot Latviju, mēs gūsim atbalstu no tās.
Latvijā esmu dzimusi un augusi. Ak, bērnība, bērnība… ak, zaļie meži, svaigais gaiss, bagātā jūra, raudošās klintis, nebeidzamais dzērvju kāsis, ziemeļblāzma otrajā milleniumā, bet labākais ir tas, ka nekas no tā nav zudis. Latvija ir valsts, pilna zaļās krāsas. Zaļa – vitalitātes un mūžīgas dzīvības krāsa. Arī es šeit dzīvošu mūžīgi. Es dzīvoju un mācos dzīvot Latvijā. Kas gan mūs labāk izaudzina kā Latvija nakts laikā? Ar to es vēlos teikt, ka visam ir savas gaišās un tumšās puses. Mana dzimtene nav izņēmums, bet tieši tas mūs dara stiprākus. Mēs iemācāmies pārvarēt grūtības, izdzīvot apstākļos, kad reizēm ir smagi, bet arī tie ir dzīves neatņemami komponenti. Latvija bagātina mūsu dvēseles. Šeit ir daudz skaistu ēku ar senu vēsturi un skaista daba. Dzīvot Latvijā un baudīt tās dāvātās bagātības. „Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs!” - rakstīts uz Melngalvju nama portāla. Un tieši to latvieši arī darīs ne tikai ar ēkām, mākslas darbiem, bet arī ar Latviju.
„Kā zemes sargi uz Rīgu steidza
Vēl Cēsu kopa, kā man teica,
Kad kara ziņu dzirdēja,
Viens brālis simts vīru atveda.
Tie nāca braši, diženi;
Šīs kopas karogs sarkans bij’
Turklāt ar baltu svītru tas
Pēc cēsinieku paražas.”
(9215.-9222.rinda „Atskaņu hronika”)
Latvijas sarkanbaltsarkanajā karogā baltā svītra vidū simbolizē Daugavu, kuras krastos abās pusēs gadsimtiem ilgi plūdušas latviešu asinis.
Tāpat kā latviešu karogs, arī es Latvijai būšu uzticīga. Kā lai pieviļ baltās sniega kupenas maigajā ziemā? Kā lai pieviļ zaļo pavasari un dzelteno vasaru? Kā lai aiziet no zelta rudens? Nē, no dzimtenes es neaizietu nekad.
Šeit mana būtība. Es Latvijā zvaigzne, lai ar pērējām veidotu Piena ceļu uz nākotni. Ik reiz no rīta pamostoties, jūtos tik laimīga. Dievs man dāvājis vēl divdesmit četras stundas manā mīļajā zemītē.
Diāna Sproģe
12.b klases skolniece
|
